Izstādes

Ar gleznotāja Roberta Muža izstādes „Latvija. Ainava. Portrets“ atklāšanu 2016. gada 26. februārī ir iezīmēta jauna iniciatīva – Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerija, kas turpmāk koncertzāles apmeklētājiem,  blakus skatuves mākslas notikumiem, piedāvās Latvijas kultūrtelpā nozīmīgu un interesantu dažādos žanros strādājošu mākslinieku darbu kolekcijas.
 
Saziņai un jautājumiem:
 
gors [dot] izstades [at] rezekne [dot] lv vai +371 26387783
 
Guna Kalnača,
Latgales vēstniecības GORS Mākslas izstāžu kuratore 
 
Edijs Lauskinieks,
Mākslas izstāžu tehniskais koordinators 
 

Aktuālā izstāde:

 

No  2018. gada 14. augusta līdz 30. septembrim Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā skatāma tēlnieka Ivara Drulles izstāde “Manai Dzimtenei”, kas pērn tika nominēta Purvīša balvai. 6. septembrī plkst. 16.00 GORS aicina uz tikšanos ar mākslinieku, lai dziļāk izzinātu izstādes stāstu.

“Manai Dzimtenei” ir ikdiena, dzīvojot laukos. Tad, kad vasaras brīvdienās pilsētnieki klaiņo pa mežiem un svaigi pirktos groziņos lasa sēnes. “Manai Dzimtenei” ir ikdiena vasarai beidzoties, kad retajās mājās paliek tikai sīkstākie cilvēki, kas nespēj dzīvot bez lauku plašuma. Un kādā no mājām mitinos arī es. “Manai Dzimtenei” ir pirmdienas rīti, kad veikalā veči iepērk aliņus, iespiež tos velosipēda bagāžniekā un dodas darbos. Tie ir arī miglaini drēgnie rīti, kad bērni, saģērbti varavīksnes krāsu drēbēs, pieturā gaida skolas autobusu. Šī izstāde ir par vizuālajiem pieturas punktiem ainavā. Simtiem pamesto māju tuvākajā apkaimē bieži vien ir vienīgie sarunu biedri un atskaites punkti acīm, braucot uz Rīgu. Es lūkoju visus savus sarunu biedrus – pamestās mājas 20 km rādiusā ap manu māju Vidzemē – nobildēt, bet to skaits bija tik liels, ka rādiusu vajadzēja samazināt. Iezīmēju kartē 15 km rādiusu un saskaitīju, ka pamesto māju skaits varētu būt virs 350. Kopš 2013. gada daļu esmu paspēji nobildēt, daļa pārvērtusies par melnu baļķu kaudzi, bet šī savdabīgā meditācija un dīvainās kartotēkas veidošana turpinās. Reizēm ieejot drupās, paliek bēdīgi – māju taču būvē, lai piepildītu savus sapņus un šajās ēkās tie ir mitinājušies. Domājot par šiem sapņiem, vienās no drupām iesēju puķes, izveidoju dārzu un katru rītu visa gada garumā filmēju saullēktu drupu dārzā.

Ivars Drulle

Ivars Drulle savos darbos bieži pievēršas refleksijai par neviennozīmīgām un publiski ne pārāk ērti apspriežamām sabiedrības norisēm, aplūkojot tās caur saskarsmes punktiem ar paša privāto dzīvi. Šoreiz kā pamatimpulss darbu radīšanai kalpojusi mākslinieka ikdienas dzīve Vidzemes laukos, turienes apkārtējās vides un apkārtējo dzīves vērojumi, kas materializēti vairākos objektos. Ironiskais nosaukums “Manai Dzimtenei” pirmajā brīdī raisa asociācijas ar banālām idillisku ainavu pastkartēm vai fotogrāfijām no “Lauku Avīzes” kalendāriem, proti, patriotisku lepnumu simbolizējošiem dabas tēliem. Ironija daļēji slēpjas tajā, ka arī izstādē aplūkojamās instalācijas iespējams uztvert gan kā ainavu attēlojumus, gan kā fiziski tiešus dabas nospiedumus, kuri estētiskās kontemplācijas vietā lauku romantiku piedāvā aplūkot caur turienes sociālās realitātes prizmu. Ivara Drulles radītie dzimtenes ainu šķērsgriezumi ir arī retorisks jautājums par vidusmēra latvieša patriotismu, kas tik bieži tiek izteikts caur attieksmi “es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti”. Atšķirības starp abām kļūst arvien krasākas, gluži tāpat kā starp lauku un pilsētas dzīvesveidiem, kas eksistē kā divas paralēlas, viena priekš otras eksotiskas pasaules. Globālās ekonomikas un vietējās politiskās varas mehānismi laukus ir padarījuši par drupu ainavām, taču tas netraucē nacionālajām ideoloģijām “dzimtenes āres” pasniegt kā latviskās patības un dzīvesziņas vērtības, kurām ar reālo lauku ikdienu ir pavisam attāla saistība. Visas šīs norises iespējams vērot un fiksēt caur pasīvu tūrista skatienu, kas dzimtenes ainavās cenšas patverties no ikdienišķās rutīnas. Taču Ivaru Drulli ir vadījuši antropoloģiski lokālās identitātes meklējumi (te būtu svarīgi nejaukt ar nacionālo identitāti), rosinot domāt, vai globalizācijas apstākļos vispār var pastāvēt tas, kas laikmetīgās mākslas slengā visbiežāk tiek apzīmēts ar modīgo “site-specific” terminu? Klasiskās latviešu lauku mājas, to ierastās proporcijas un mērogi māksliniekam un daudziem no mums izsaka arī latviskās estētikas kodu, ko izjūtam netveramā, gandrīz neapzinātā līmenī. “Manai dzimtenei” attēlo, kā politiski ekonomiskie apstākļi deformē šo vizuālo kodu. Deformācijas siluetu veidā ir iemūžinātas uz dzelzs plāksnēm, nedaudz atgādinot savdabīgus kapakmeņu gravējumus, kā arī fotogrāfijās – autors jau kopš 2013. gada centies safotografēt tās vismaz 350 pamestās mājas, kas atrodas 15 km rādiusā ap viņa Vidzemes māju (domās pamēģiniet šos skaitļus pārrēķināt cilvēku likteņu mērvienībās).

Lai gan ar identitātes jēdzienu ir viegli manipulēt, pārvēršot to tukšā un neko neizsakošā vārdu konstrukcijā, ģeogrāfiskās piederības sajūta var nostrādāt arī kā psiholoģiska terapija. Jo sevišķi digitālajā laikmetā, kad ģeogrāfiskās robežas savstarpējā komunikācijā vairs gandrīz neko nenozīmē un nekalpo par sociālās dzīves orientieri. Ivars Drulle šoreiz ir nodarbojies ar kognitīvo kartēšanu, izstādes darbos ietverot gan topogrāfiski tiešu, gan estētiski un emocionāli abstraktu informāciju. Šī daudzslāņainība tiek atkārtota arī instalāciju vizuālajā valodā, izmantojot materiālus un tehnikas, kas ietver un uzsver procesualitāti. Rūsas “gleznojumi”, kinētiskās konstrukcijas un diapozitīvu projekcijas savā gausajā ilgstamībā atkārto lauku dzīves ritmu, distancējoties no digitālās high tech estētikas un tehnoloģiski efektīgiem paātrinājumiem – to vietā priekšroka dota amatnieciskām izteiksmes formām. Paralēli sociālantropoloģiskai dokumentācijai izstādes darbi ietver arī tiešu personisko pieredzi, ko radījusi ikdienas dzīve laukos. Līdz ar to autora lauku apkārtne izstādes darbos eksistē nevis kā pasīva, ģeogrāfiski konkrēta fiziska vieta, bet gan kā dažādu sociālo, vēsturisko un emocionālo procesu caurvīta mentālā telpa. Dziļākā līmenī šī mākslinieka un vides savstarpējā mijiedarbība tiek materializēta dārzā, ko Ivars Drulle ierīkojis vienā no drupām un virs kura uzstādītā videokamera visa gada garumā filmē saullēkta debesis. Kā veltījums kādreizējo māju iedzīvotāju sapņiem.

Santa Mičule-Hirša, mākslas kritiķe

 

Ivars Drulle (dz. 1975. gadā Rīgā) 2000. gadā absolvējis Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības nodaļu, 2001. gadā pēcbakalaura studijās papildinājies Humbolta valsts universitātē ASV, 2003. gadā ieguvis maģistra grādu vizuālajās mākslās Montānas universitātē ASV. Kopš 2003. gada strādā Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolā par formas dizaina programmas vadītāju. Divas reizes nominēts Purvīša balvai – 2011./2012. gadā par personālizstādi “Balstīts uz patiesiem notikumiem” galerijā “Alma”, bet 2016./2017. gadā par personālizstādi “Manai Dzimtenei” galerijā “Alma”. Izstādījies Latvijā, Lietuvā, ASV, Vācijā, Beļģijā, Zviedrijā, Krievijā un citās valstīs.