No 2017. gada 22. jūlija līdz 3. septembrim Latgales vēstniecības GORS Mākslas galerijā skatāma mākslinieces Diānas Īves personālizstāde “Saulainie nostūrīši. Provansas un Latgales ainavas”.
Par šo izstādi Diāna Īve saka: “Kā franču mākslinieki brauca pēc krāsām un gaismas uz Provansu, tā arī uz Latgali var braukt pēc šiem pašiem labumiem. Mākslinieciskā kontekstā tie ir veiksmīgi salīdzināmi reģioni – temperaments, multikulturāla vide, tautiskās tradīcijas, kas saglabātas labāk nekā lielpilsētā. Šie skaistie reģioni savulaik pabija impēriju sastāvā un tika saukti par Provincia Romana un Krievijas province. Miermīlīgā sadzīvošanā tur jau gadsimtiem mīt dažādu konfesiju pārstāvji, stipras ir katoliskās tradīcijas. Un, protams, arī kalni, pakalni kas veido ainavu. Latgalē trūkst tikai jūras. Bet Provansā jau arī ne visur ir jūra. Un vai tad Rāzna nav Latgales jūra, kam ilgi var braukt apkārt.
Siltie saules stari, kuri turklāt atspoguļojas katrā pakalnā, tā radot dažādus krāsu laukumus, veido ne ar ko nesalīdzināmo Latgales ainavas kolorītu. Un daudzie ezeri, kuros atspīd pakalni, ir vēsais krāsu akcents iepretī krāsu siltumam, kurš ir visapkārt pateicoties siltajām Latgales vasarām, zāle saulē izdeg un siena gubas ātri žūst, kļūdamas zeltainas. Nesalīdzināmo dziļuma sajūtu Latgales ainavā rada miglainās tāles, kuras var ieraudzīt tikai šajā Latvijas novadā, jo no pakalna ir labāk redzams, kā migla ceļas un pie plašā ne ar ko neaizklātā horizonta koku līnija kļūst zila. Nekur Latvijā nav arī tik dzeltenu gaismu un lillā ēnu, kas rada tādu kontrastu un ekspresiju. Gan Provansa, gan Latgale atrodas valsts dienvidaustrumos, tāpēc tās saņem vismazāk mākoņu un visvairāk saules vasarā. Ja Sigulda ir Vidzemes Šveice, tad Latgali var saukt par Latvijas Provansu. Vēl var piebilst, ka zvaigžņoto nakti Vinsenta van Goga tradīcijās var uzgleznot tikai tālu no lielpilsētām, kur nav spilgtu gaismu un redzamas neskaitāmas zvaigznes.”
Foto: Andrejs Vasjukevičs/ Latgales vēstniecība GORS
