Māksliniece Inga Onževa radījusi jaunu gleznu sēriju "Tiešais vispārinājums", kas no 20. augusta līdz 20. septembrim ir skatāma Latgales vēstniecībā GORS. Tikšanās ar mākslinieci un Dainas Manuško dokumentālās filmas par Ingu Onževu pirmizrāde notiks jaunā mācību gada sākumā 8. septembrī plkst. 16.00, klātesot Ingas audzēkņiem un kolēģiem no Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas.
“Gleznotājas Ingas Onževas izstāde ir dāvana tiem cilvēkiem, kas dziļi iespaidojuši Ingas dzīvi, viņas personību. Jo izstādes vadmotīvs ir gleznotājas emocijas un pārdomas par cilvēkiem, kuri ir bijuši viņai blakus no dzimšanas līdz šim brīdim. Un tajā pat laikā katrs darbs atsevišķi un visa jaunā kolekcija kopumā ir Ingas Onževas sevis pašas atklāšana, sevis pieņemšana, lūzuma punkts viņas attieksmē pret sevi pašu, jo sev ir skaidri noformulēta sava patība, dziļi personīgā savība. Mainījies ir viņas gleznošanas veids, mainījusies ir Ingas attieksme pret to. Ingai Onževai ļoti bieži raksturīga darbu pārgleznošana, bet tagad, kā viņa pati saka, viņa to ir pieņēmusi un atbild par katru pārgleznojumu, par katru triepienu, jo tā ir viņas patiesība par sevi, tas, kā viņa redz pasauli, cilvēkus. Gleznojot Inga Onževa nav vairs runīgā ikdienišķā Inga, viņa izmainās līdz pašai būtībai. Pirmkārt tas, KĀ viņa glezno. Ātri, vairākus darbus reizē, ar krāsotāja rulli un špakteli. Tas uz ko Inga tiecas – būt maksimāli tiešai, bet neatkailinoties, saglabājot estētisko skaistumu,” tā par Ingu saka kolēģe māksliniece Daina Manuško.
Autore par sevi saka: “Kad gleznojot es domāju par konkrētu cilvēku, mani pārņem tādas jūtas un atmiņas, ka nav pat iespējams gleznot. Piemēram, domājot par Anatoliju Zelču, Osvaldu Zvejsalnieku, maniem skolotājiem, par to, cik daudz viņi ir devuši kā pedagogi, kā personības. Es ļoti lepojas, ka tagad mēs esam kolēģi, pazemīgi apzinoties, ka tehniskajā meistarībā es vēl ilgi nespēšu justies līdzvērtīga.
Kad atceros Helēnu Kuzminu - Svilāni vai Inesi Ēvaldi, kuras tagad jau ir aizsaulē, es vispār nevaru valdīt emocijas un man ir bijis vajadzīgs laiks, lai iekšēji distancētos un spētu kaut nedaudz „izgleznot” tās jūtas, to mīlestību, iedvesmu un atbalstu, ko esmu no viņām saņēmusi un dziļo pateicību, ko esmu izjutusi pret viņām.
Inese ir krītaini mālainās rokas, filigrāni smalkais grafīta zīmējums, maigums un baltās izteiksmīgās ģipša formas. Miers un sarežģītība.
Helēna manā uztverē ir satriecoša gleznotāja. Es atkal un atkal tiecos pie viņas darbiem, skatos tos, apbrīnoju un ilgojos. Viņa uzgleznoja manas mammas un manu portretus. Spēja uztvert skaistumu un jutekliskumu un izteica to nedaudzos otas vilcienos.
Man ir darbi, kurus gleznoju, domājot par tēti un mammu. Tas ir dziļums, jūtu un krāsu dziļums. Seklos ūdeņos peldēt nav iespējams. Viņi kā personības, viņu attiecības, dzīve, kas dota man, ir dziļums. Okeāna dziļums. Es esmu iegremdēta viņos. Tāpat kā savos bērnos, kas ir mana daļa, bet tai pat laikā vairs ne mana. Tāpat kā savā vīrā Uldī. Esmu uzgleznojusi mūs abus un tur ir gan mīlestība, gan tās smagums. Ņemšanās ar darbiem, nogurums, smagas pārdomas. Nogurusi mīlestība. Zem sarkanā ir visa krāsu palete un daudz faktūras, jo nekas nav viegli un vienkārši. Bet ir sajūta, ka tūlīt viss smagums izgaisīs un atkal viss atjaunosies.”
