Autore par sevi saka: “Kad gleznojot es domāju par konkrētu cilvēku, mani pārņem tādas jūtas un atmiņas, ka nav pat iespējams gleznot. Piemēram, domājot par Anatoliju Zelču, Osvaldu Zvejsalnieku, maniem skolotājiem, par to, cik daudz viņi ir devuši kā pedagogi, kā personības. Es ļoti lepojas, ka tagad mēs esam kolēģi, pazemīgi apzinoties, ka tehniskajā meistarībā es vēl ilgi nespēšu justies līdzvērtīga.
Kad atceros Helēnu Kuzminu - Svilāni vai Inesi Ēvaldi, kuras tagad jau ir aizsaulē, es vispār nevaru valdīt emocijas un man ir bijis vajadzīgs laiks, lai iekšēji distancētos un spētu kaut nedaudz „izgleznot” tās jūtas, to mīlestību, iedvesmu un atbalstu, ko esmu no viņām saņēmusi un dziļo pateicību, ko esmu izjutusi pret viņām.
Inese ir krītaini mālainās rokas, filigrāni smalkais grafīta zīmējums, maigums un baltās izteiksmīgās ģipša formas. Miers un sarežģītība.
Helēna manā uztverē ir satriecoša gleznotāja. Es atkal un atkal tiecos pie viņas darbiem, skatos tos, apbrīnoju un ilgojos. Viņa uzgleznoja manas mammas un manu portretus. Spēja uztvert skaistumu un jutekliskumu un izteica to nedaudzos otas vilcienos.
Man ir darbi, kurus gleznoju, domājot par tēti un mammu. Tas ir dziļums, jūtu un krāsu dziļums. Seklos ūdeņos peldēt nav iespējams. Viņi kā personības, viņu attiecības, dzīve, kas dota man, ir dziļums. Okeāna dziļums. Es esmu iegremdēta viņos. Tāpat kā savos bērnos, kas ir mana daļa, bet tai pat laikā vairs ne mana. Tāpat kā savā vīrā Uldī. Esmu uzgleznojusi mūs abus un tur ir gan mīlestība, gan tās smagums. Ņemšanās ar darbiem, nogurums, smagas pārdomas. Nogurusi mīlestība. Zem sarkanā ir visa krāsu palete un daudz faktūras, jo nekas nav viegli un vienkārši. Bet ir sajūta, ka tūlīt viss smagums izgaisīs un atkal viss atjaunosies.”