GORS

Izstāde PIETAUVOT BEZGALĪBU ir par vēlmi aptvert neaptveramo, kaut mazliet pietuvoties dzīves nozīmei, jēgai, simboliski pietauvot savu Bezgalības sajūtu. Svarīgi ir apjaust, apzināt un piepildīt sev ko būtisku – kas liek meklēt sevi, dzīves turpinājumu... Bezgalības simbols, savijies astotniekā kā nesaraujama tauva, simbolizē arī to, ka vienā daļā tai paplašinoties, otra kļūst mazāka. Lineāru laika posmu savstarpējās attieksmes ir neizbēgamas. Pagātne savijas ar nākotni. Un to krustpunktā ir tagadne, pati dzīve. Dzīve ir pakārtota arī kādām vienkāršām likumsakarībām. Jaunībā pasaule šķiet tik neaptverama un plaša. Mēs pieaugam, saprotam to, ko agrāk nezinājām vai vēl nepiedzīvojām. Vēlāk pasaule it kā saraujas, kļūst jutīga, apaudzēta ar dziļi personīgām lietām un sajūtām.Iegūstot pieredzi arī  lietas iegūst īsto nozīmi – es zinu, kas es esmu, sajūtu.

 

Izstādē aplūkojamie darbi ir vēstījums vispirms sev, savā pašatklāsmē, esības apziņā, vienlaikus katrs darbs ir kā metafora skatītājam, ar aicinājumu ielūkoties pašam sevī, apjaust savu bezgalības stāstu. Dzīve sastāv no sīkiem mirkļiem, kas tikai sareizināti neskaitāmas reizes, kļūst par kaut ko lielu. Tāpat arī katrs darbs ir stāsts par vietām, notikumiem, cilvēkiem - visu, ar ko aizsākās mirkļa mūžības, mazas bezgalības sajūta.