Pianists Keno Harihauzens, saksofonists Kārlis Auziņš, čelliste Maija Frīdmane un kontrabasists Andris Mainigs ķeras pie lietas bez gariem aplinkus ievadiem. Jau no pirmajām notīm viņi skaidri pasaka, par ko te būs runa. Neuzbāzīga aizrautība viņu mūzikā apvienojas ar uzstājīgu skaidrību. Mūzika pārņem klausītāju savā varā ar katru toni, katru elpas vilcienu, katru kustību. Tā atsakās neiejaukties, ne brīdi nepaliek neitrāla, nav ar mieru uzkavēties fonā. Keno Harihauzens un viņa muzikālie domubiedri no Vācijas, Latvijas un Krievijas atļaujas aizraut klausītāju.
Jau pats kvarteta sastāvs uzskatāmi parāda grupas neparasto raksturu. Tenorsaksofona, čella, kontrabasa un klavieru kombinācija vedina domāt drīzāk par mūsdienīgu kamermūzikas ansambli nekā džeza grupu. Taču pianistu un komponistu Keno Harihauzenu jau arī neinteresē tipiski džeza formāti.
Daudz runāts par kompozīcijas un improvizācijas attiecībām [džezā], tāpēc kvartetam veltīti atzinības vārdi par to, ka ikviena improvizācija vienlaikus izskan kā spontāna kompozīcija, var izklausīties pēc nolietotas klišejas. Taču Keno Harihauzena kvarteta pieeju no līdzīgiem citu mūziķu centieniem atšķir tas galēji sakāpinātais līmenis, kādā [katrs no dalībniekiem] ik brīdi apzinās grupas kolektīvo priekšnesumu. Ikviens no kvarteta mūziķiem jebkurā acumirklī intuitīvi sajūt, kur ir viņa vieta un kādu lomu viņš spēlē šai elastīgajā muzikālajā kopumā. Turklāt arī lielākas brīvības brīžos viņi savā improvizācijā neaiztraucas kaut kur nekurienē. Visi četri mūziķi precīzi zina ne tikai, kurp viņi grib doties, bet arī to, ka viņi tur tiešām nonāks. Viņi ļoti precīzi noturas savas mūzikas robežās un neļauj nekādām idejām no ārpasaules novērst no tām uzmanību. Lai cik augstu sarežģītības pakāpi sasniegtu kvarteta mūzika, viss tajā attīstās saskaņā ar ļoti dabisku loģiku.
